Atskats uz 2014. gadu

Sanāca uzskriet virsū tvnet.lv publicētam rakstam, par notikumu attīstību Ukrainā 2014. gadā. Šķita interesanti, ka reizi nedēļā izlasot kādu ziņu par jaunākajiem notikumiem pazūd kopskats, tiek aizmirsts kā viss sākās un nav tik vienkārši savilkt kopā faktus par notikumiem, kas risinājas pirms pusgada ar šodienas, nu jau sekām.

Maidans – uz Eiropu caur asinīm

Krievijas ietekmes ambīcijas postpadomju telpā bijusi realitāte jau kopš Aukstā kara beigām, tomēr var teikt, ka rožainajā pasaules miera gaismā tikušas novērtētas krietni par zemu. To spilgti pierāda Ukrainas piemērs.

Ukrainas krīzi 2013. gada novembrī aizsāka par prokrievisko dēvētā prezidenta Viktora Janukoviča lēmums neparakstīt Ukrainas-Eiropas Savienības brīvās tirdzniecības un asociācijas līgumu, kas reāli uzskatāms par lielu soli uz priekšu procesā, lai valsts kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tā vietā prezidents demonstrēja vēlmi meklēt ciešāku sadarbību ar otru Ukrainas lielo kaimiņu – Krieviju. Tas izraisīja korupcijas un birokrātiskās nesakārtotības nomocīto ukraiņu asu pretreakciju. Kijevas neatkarības laukumā sapulcējās simtiem tūkstoši cilvēku, atsakoties to pamest.

Asiņaina izvērsās nakts uz 1. decembri – Kijevas protestētājiem uzbruka milicijas specvienības. Ievainoti tika vairāk nekā trīs simti cilvēku. Neskatoties uz augošo spriedzi, valsts bija nolēmusi pret citādi domājošajiem vērsties ar spēku – Kijevas Administratīvā tiesa pavēstīja, ka protesti Neatkarības laukumā un vēl citās vietās Kijevas centrā uz laiku tiek aizliegti. Maidana dalībnieki nebija iebiedējami – nākamajā dienā protestētāji no Neatkarības laukuma devās uz valdības namu un tika bloķēts «valdības kvartāls», kur atrodas liela daļa administratīvo ēku. Uz Ministru kabineta pagalmu varas iestādes aizsūtīja specvienību «Berkut».

Prezidents Janukovičs tikmēr turpināja ignorēt protestētāju vēlmes – tā vietā viņš 7. decembrī Sočos tikās ar Putinu un panāca vienošanos, kas būtībā nozīmēja atteikšanos no sadarbības ar ES

- Ukraina stāšoties Krievijas izveidotajā Muitas savienībā. Nākamajās dienās mītiņš Kijevā sapulcēja jau pusmiljonu cilvēku, un Kijevas centrā simboliski tika nogāzts PSRS vadoņa Leņina piemineklis.

Decembra vidū Janukovičs atkal devās uz Krieviju, un Putins pompozi paziņoja, ka Maskava Ukrainai gatava sniegt vairāku miljardu ASV dolāru lielu aizdevumu, kā arī izspēlēja gāzes kārti – tā Ukrainai būšot par trešdaļu lētāka. Ukrainas prezidentu atbalstošā parlamenta vairākuma mēģinājums izlīgt ar tautu bija decembrī pieņemtais likums, kas paredzēja visas līdzšinējās krimināllietas pret protestu dalībniekiem slēgt.

Janvāra otrajā pusē sala spelgonī uz protestiem sapulcējās simtiem tūkstoši cilvēku. Nelielas agresīvāk noskaņoto protestētāju grupas, pārsvarā jaunieši, iesaistījās sadursmēs ar karavīriem, tika aizdedzināti vairāki milicijas autobusi, tika mesti akmeņi un Molotova kokteiļi. Vēl lielākas sadursmes notika, kad drošības iestāžu darbinieki apturēja protesta gājienu uz parlamenta ēku. Bija simtiem ievainoto, un ar aicinājumu izvairīties no vardarbības nāca klajā ANO. Protestētāji pieprasīja ārkārtas prezidenta vēlēšanu sarīkošanu un valdības atkāpšanos. Mēneša vidū Ukrainas parlaments pieņēma virkni likumu, kas būtībā kriminalizēja dalību protesta akcijās. Dažas dienas vēlāk parlaments meklēja kompromisu – daļa antidemonstrāciju likumu tika atcelta.

Kijevā izsludina «antiterorisma operāciju»

Tomēr spriedze Ukrainā neizzuda. 18. februārī Ukrainas Augstākajā radā opozīcijas partijas mēģināja iesniegt pieprasījumu atcelt spēkā esošo Ukrainas konstitūciju un atgriezties pie tās, kas pieņemta 2004. gadā. Prasība tika noraidīta. Kijevas ielās tika sarīkoti protesta gājieni uz parlamenta ēku, kurus bloķēja milicijas automašīnas, – izcēlās ielu kaujas. Ukrainas Iekšlietu ministrija izvirzīja ultimātu pārtraukt nemierus, draudot kārtību ieviest ar likumos paredzētajām metodēm. Savukārt Ukrainas parlamenta priekšsēdētājs paziņoja, ka nekādas sarunas ar opozīciju nav iespējamas, līdz nebūšot pārtrauktas «radikālās darbības», kas izraisījušas asinspirti Kijevas ielās. Opozīcija savukārt pieturējās pie prasības sarīkot pirmstermiņa prezidenta un parlamenta vēlēšanas. Šo notikumu rezultātā Ukrainas varas iestādes izsludināja bēdīgi slaveno «antiterorisma operāciju», un Neatkarības laukumā karavīri pret demonstrantiem vērsās ar ūdens lielgabaliem un trokšņa granātām. Daudzi cilvēki guva nāvējošus ievainojumus. Nemieri izplatījās arī uz citām pilsētām – Ļvovā tika ieņemtas administrācijas ēkas.

Nākamajā rītā valdība paziņoja, ka miruši 10 protestētāji un 9 tiesībsargi. Nemieri turpinājās. Aizsardzības ministrs deva pavēli iesaistīt specvienības darbiniekus «ieroču noliktavu aizsardzībai». Pēcpusdienā mediji jau ziņoja par 25 bojāgājušajiem, bet ievainoto skaits sniedzās tūkstošos.

Mediji rādīja šausminošus kadrus, kā uz cilvēkiem šauj specvienību snaiperi.

Prezidenta un parlamenta pārstāvji opozīciju apsūdzēja cilvēku kūdīšanā uz nemieriem. Ukrainas Drošības dienesta vadītājs izsludināja visas valsts mēroga pretterorisma operāciju. Tikšot iesaistīti arī karavīri. Opozīcija savukārt vēstīja, ka vakarā varas iestādes plāno otro asiņaino uzbrukumu Neatkarības laukumam – demonstrantus aicināja barikādes aizstāvēt.

Saprotot, ka situācija Ukrainā drīz izvērtīsies nekontrolējamā asinspirtī, par ārkārtas vizīti Ukrainā nākamajā dienā paziņoja Krievijas premjerministra vietnieks Dmitrijs Rogozins. Satraukumu pauda arī Eiropas valstu līderi. Savukārt Eiropā tika spriests par sankciju noteikšanu Ukrainas līderiem. NATO un Amerikas Savienotās Valstis asi brīdināja konfliktā neiesaistīt armiju.

Prezidents Janukovičs reaģēja, no amata atceļot bruņoto spēku virspavēlnieku Vladimiru Zamanu. Opozīcija viņu iepriekš slavēja par atteikšanos izmantot spēku pret protestētājiem. Tomēr, šķiet, visas iesaistītās puses saprata, ka risinājums ir jāatrod, tāpēc 19. februāra vakarā opozīcija, Janukovičs un amatpersonas vienojās sākt pamieru un izlīguma sarunas. Nākamajā dienā tika noteikts aizliegums lietot antiterorisma operācijas metodes.

21. februārī ieraksts Ukrainas prezidenta mājas lapā liecināja, ka krīzes noregulēšanas sarunas noslēgušās veiksmīgi. Ukrainas karavīri atgriezās bāzēs, bet Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks paziņoja par atkāpšanos no amata. Prezidents Janukovičs publiski pavēstīja, ka piekrīt prezidenta pirmstermiņa vēlēšanām, 2004. gada konstitūcijas atjaunošanai, kas atdeva noteicošo varu parlamentam.

22. februārī Austākajā Radā tika sarīkots balsojums, kurā tika nolemts par Janukoviča atlaišanu no amata. Jaunas prezidenta vēlēšanas tika izsludinātas maijā. Pats Janukovičs tikmēr bija aizbēdzis uz Harkovu. Viņš savu atlaišanu neatzina, paziņoja, ka noticis pretlikumīgs valsts apvērsums, un teicās gatavs pienākumu pildīšanu turpināt.

Vēlāk Janukovičs no redzesloka uz laiku pazuda, un savu nākamo preses konferenci, lai nosodītu Ukrainā notiekošo, sasauca nekur citur kā Krievijā.

Ukrainas varas iestādes izdeva orderi Janukoviča arestam saistībā ar viņa lomu vardarbīgajā protestu apspiešanā. Ukraiņi tikmēr pūļos devās aplūkot Janukoviča pamesto lepno villu, kā arī citu amatpersonu pamestos īpašumus, lai savām acīm pārliecinātos, kādā greznībā mituši daudzi korupcijas nomocītās valsts vadoņi.

Maidana uzvara nav pa prātam visiem Ukrainā… un arī Krievijā

Brīdis, kad Maidana nemieru situācija Ukrainā šķietami atrisinājās, bija brīdis, kad neapmierinātība ar jauno varu un prorietumnieciskajām noskaņām Kijevā sāka asi izpausties Ukrainas austrumos. Jau februāra beigās sanāksmē Harkovā Ukrainas dienvidaustrumu apgabalu un Krimas deputāti pavēstīja, ka atsaucot Kijevai deleģētās valsts pārvaldes pilnvaras un visu varu savos reģionos uzņemoties paši. Īpašas dusmas austrumu reģionos izraisīja parlamenta lēmums atņemt krievu valodai otras oficiālās valodas statusu.

Krievija izmanto nestabilitāti savā labā

Krimā sākās protesti, prasot pašnoteikšanās tiesības.

26.februārī pret Kijevas jauno valdību noskaņotas bruņotas bandas ieņēma Krimas parlamentu. Virs tā ēkas Simferopolē simboliski tika uzvilkts Krievijas karogs.

Dienu vēlāk Krimas Augstākā padome no amata atcēla Krimas premjerministru un viņa vietā amatā ievēlēja partijas «Krievu vienotība» līderi Sergeju Aksjonovu. Viņš uzreiz pēc tam vērsās ar oficiālu lūgumu pie Krievijas – esot vajadzīga palīdzība Krimā nodrošināt mieru un kārtību. Dažas dienas vēlāk Krimā pie valdības ēkām un lidostas sāka parādīties zaļās militārās formās tērpti karavīri bez atpazīšanas zīmēm.

Publiski krieviski valodā runājošie «zaļie cilvēciņi» tika dēvēti par Krimas pašaizsardzības vienībām, lai gan bija skaidrs, ka tie patiesībā ir Krimā iesūtītie Krievijas karavīri.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins tikmēr tēloja satraukumu un rūpes, 1. martā oficiāli vēršoties pie Krievijas Valsts domes, lai lūgtu atļauju Krimas teritorijā izmantot Krievijas karaspēku. Krimā drīz pēc tam ieradās apmēram 15 000 Krievijas karavīru. Ukrainas armijā tika izsludināta kaujas gatavība.

6. martā Krimas Augstākā padome paziņoja par lēmumu par Krimas Autonomās Republikas pievienošanu Krievijai, kā arī referenduma sarīkošanu šā lēmuma apstiprināšanai. Krievijas karavīru klātbūtnē 16. martā notika starptautiski neatzīts referendums -

gluži neticami «labie» «referenduma» rezultāti rādīja, ka par Krimas pievienošanu Krievijai nobalsojuši gandrīz visi referenduma dalībnieki,

proti, 96,47% Krimā un 96,59% Sevastopolē. Jau nākamajā dienā Krimas parlaments pasludināja neatkarību no Ukrainas un svinīgi lūdza Krieviju to uzņemt tās sastāvā. 17. martā Putins parakstīja dekrētu, kurā atzina Krimas republiku par neatkarīgu valsti, bet dienu vēlāk Kremlī kopā ar Krimas sūtņiem parakstīja līgumu par iekļaušanos Krievijas sastāvā.

Krievijas ambīcijām nav gala

Tomēr ar seno sapni par Krimu Krievijas sastāvā lielvalstij nebija gana. Paralēli Krimas notikumiem saasinājās krīze arī Ukrainas austrumos. Sākās plaši protesti, varas iestāžu ieņemšana un darba paralizēšana Luhanskas un Doņeckas apgabalā.

Krievvalodīgo iedzīvotāju noskaņojumu profesionāli uzkurināja Maskavas iesūtīti diversanti, parādījās «profesionāli» protestētāji.

Īsā laikā plašus apvidus ieņēma Maskavas atbalstīti un apbruņoti kaujinieki, diversanti un Krievijas regulāro vienību karavīri (lai gan Krievija oficiāli joprojām turpina noliegt tās karavīru klātbūtni Ukrainā).

1. martā pamatīgu pasaules satraukumu izraisīja Vladimira Putina lūgums Krievijas parlamentam – ļaut izmantot spēku Krievijas interešu aizsardzībai Ukrainā. Aprīļa sākumā, Krimas iedvesmoti, nemiernieki ieņem valdības un citas stratēģiskās ēkas virknē Ukrainas pilsētu – Doņeckā, Luhanskā, Harkovā. Izskan aicinājumi arī tur rīkot «referendumus» par neatkarību. Aprīļa vidū Ukrainas prezidenta pienākumu izpildītājs paziņo, ka valstī tiek sākta pretterorisma operācija pret prokrieviskajiem separātistiem.

17. aprīlī Krievija, Ukraina, ASV un Eiropas Savienība paziņo, ka sarunās Ženēvā panākta vienošanās par soļiem, kā stabilizēt krīzi Ukrainas austrumos. Tomēr sadursmes un provokācijas turpinās, un 22. aprīlī Ukrainas prezidents paziņo par operācijas atsākšanu pret nemierniekiem.

2. maijs atnes traģēdiju Melnās jūras piekrastes pilsētā Odesā – sadursmēs dzīvību zaudē 42 cilvēki, lielākā daļa no tiem ir prokrieviskie aktīvisti. Lielākā daļa no viņiem dzīvību zaudēja, paliekot iesprostoti degošā ēkā pilsētas centrā. Nelaimes iemesls bija prokrievisko aktīvistu un Ukrainas vienotības atbalstītāju sadursmes. Abas puses viena otru apmētāja ar akmeņiem un Molotova kokteiļiem. Pēc visa spriežot, šādā veidā aizdegās ēka, kurā tobrīd atradās daudzi prokrieviskie aktīvisti.

11. maijā pēc neviena neatzītiem «neatkarības referendumiem» pašnoteikšanos pasludina prokrieviskie separātisti Doņeckā un Luhanskā. Maija beigās amatā tiek ievēlēts Ukrainas pašreizējais prezidents Petro Porošenko, tomēr arī viņa samierināšanās centieni nenes daudz rezultātu un asinsizliešana Ukrainas austrumos turpinās. Nemiernieki regulāri saņem ieročus un papildspēkus – kaut gan Krievija oficiāli iesaistīšanos konfliktā noliedz, pierādījumi skaidri rāda, ka tā separātistus apgādā ar ieročiem, nodrošina karavīrus, Ukrainas austrumos ierodas algotņi un militāros un taktiskus padomus sniedz Krievijas specdienestu dalībnieki.

14.jūnijā prokrieviskie separātisti Ukrainas austrumos notriec militāro lidmašīnu, nogalinot 49 cilvēkus. Pieaugot starptautiskajai kritikai, Krievija šķietami demonstrē labo gribu, parlamentam atceļot rezolūciju, kas autorizē Krievijas armijas darbības Ukrainā. Jūnija beigās īstenojas mērķis, kura dēļ sākās protesti Kijevā – Ukraina paraksta asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību.

Nāve Ukrainas debesīs

17. jūlijs atnāk kā šoks visai pasaulei. Ukrainas austrumos virs nemiernieku kontrolētajām teritorijām tiek notriekta «Malaysia Airlines» lidmašīna MH17, kas bija ceļā no Amsterdamas. Bojā iet 298 cilvēki, lielākā daļa ir Nīderlandes pilsoņi, tomēr pasažieru vidū ir virknes valstu valstspiederīgie. Daudziem Eiropā un citviet pasaulē tas atver acis par konflikta patieso ietekmi. Piekļuve lidmašīnas avārijas vietai ir teju neiespējama. Izmeklētāji tur nokļūst novēloti, lidmašīnas atlūzas Nīderlandē izmeklēšanas komisijai tiek nogādātas tikai decembrī.

Pēc lidmašīnas avārijas atklāti un starptautiski izskan apsūdzības Krievijai par krīzes izraisīšanu, nelikumīgām ieroču piegādēm nemierniekiem un situācijas apzinātu destabilizēšanu.

Eiropas Savienība, kas iepriekš kavējusies ar praktisku nosodījumu Krievijai, 30. jūlijā līdz ar ASV paziņo par ekonomisku sankciju noteikšanu pret Krieviju. Krieviju šķietami sankcijas neietekmē. Augusta beigās Krievija pāri robežai bez Ukrainas atļaujas nosūta «humāno konvoju», kurā it kā atrodas humānā palīdzība civiliedzīvotājiem Ukrainas austrumos. Sadursmes starp Ukrainas armijas vienībām un separātistiem turpinās.

NATO samitā Ukraina kā ne-dalībvalsts nesaņem praktiskus solījumus, lai spētu stāties pretī Krievijai, un 5. septembrī Ukrainas prezidents Minskā paraksta pamiera līgumu ar nemiernieku pārstāvjiem. Pēcāk separātisti turpina apšaudīt Ukrainas armijas pozīcijas, tomēr oficiāla pamiera laušana neseko. Neskaidrība par situācijas atrisinājumu Ukrainas austrumos saglabājas līdz pat šim brīdim.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>